„EIZENŠTEINS” ATGRIEŽAS RĪGĀ

„Es priecājos, ka filma tiks izrādīta Eizenšteina dzimtajā pilsētā un tieši ar to atklās festivālu.
Dižais kino modernists un eksperimentētājs Eizenšteins aizbrauca no Krievijas, no Staļina represiju paranojas, no dīvainajām politiskajām kolīzijām un atklāja sev pilnīgi jaunu, neierastu vidi.
Šīs desmit dienas satricināja Eizenšteinu. Kino allaž, visos laikos vērpjas ap divām mūžīgajām tēmām – mīlu un nāvi, Erosu un Tanatosu. Tieši Meksikā viņš sajutās brīvs un daudz atvērtāks cilvēka esības izprašanai. Tur pavadītie mēneši apvērsa Eizenšteina priekšstatus par pasauli.” (P.G.)

Filma ir iecerētās diloģijas pirmā daļa, otrā – „Eizenšteina rokasspiediens” – nonāks pie skatītājiem nākamgad. Fabulas pamatā ir vispārzināmi fakti par divu Latvijā dzimušo kino celmlaužu – Sergeja Eizenšteina un operatora Eduarda Tisē – , kā arī Grigorija Aleksandrova ilgo ārzemju ceļojumu jaunu ideju un formu meklējumos.
Grīnevejs konkrētā sižeta telpu gan ierobežo tikai līdz Meksikā, Gvanahvato pavadītajam laikam, kur 1931. gadā Eizenšteins strādāja pie dokumentālās filmas „Lai dzīvo Meksika!”.
Pilsēta Gvanahvato jeb „varžu pakalns”, kas jau izsenis slavena kā mistiska vieta, ir patiesais šīs filmas varonis. Šajā spēka vietā, maģiskajā un vitālajā avotā, šķiet, kopīgā dejā savijušās Dzīve un Nāve, nelaužamas tradīcijas un revolucionāras noskaņas, senais un jaunais. Grīnevejs burtiski pārvērš Gvanahvato par pilsētu-sapni un pilsētu-karnevālu. Pilsēta pārtop paša autora filozofijas kodolā, kas seko Eizenšteina domu straumei. Pilsētas robežās ērti rindojas Erosa unTanatosa tēmas, filmas vizuālā palete aizvien vairāk atgādina Djego Riveras audeklus, bet ieliņas, šķērsieliņas, laukumi un aklo ielu labirinti padara šo vietu teju viņpasaulīgu un ļoti līdzīgu daudzšķautnainajai Eizenšteina personībai.
Jau no paša sākuma filmā ielaužas commedia dell’arte gars, bet reālām vēsturiskām personībām lielākoties atvēlēta Grīneveja metaforas Cilvēks Māksla iemiesotāju loma. Nu jau šī metafora pārtapusi Cilvēkā Kinematogrāfijā, ko Grīnevejs savā darbā izgudro no jauna.
Uz ekrāna atdzīvojas Eizenšteina zīmējumi un atraisītā zīmētā animācija dažbrīd kļūst svarīgāka par pašu filmu, jo tieši tur, multiplikācijas iestarpinājumos, atspoguļojas filmas pamatideja.
Multiekrāna dalījums kļūst pārāk tipisks un pārmērīgi demonstratīvs, bet ar paša Eizenšteina citātiem filmā izrādās pilnīgi pietiekami, lai filma kļūtu par vissaprotamāko no visa, ko jebkad uzņēmis Grīnevejs. Neraugoties uz krāsu un darbības ņirbu, formas svars nenomāc saturu, bet kinematogrāfiskais lādiņš neatstāj izgāztuves vai nevīžīguma iespaidu.

Katra epizode un mizanscēna ir precīzi aprēķināta. Šajās barokālajās pārmērībās, ekscentriskajā kameras dejā, raibumā un kičā, kaut konspiroloģisku rēbusu filmā nav, samanāma Grīneveja tieksme attālināties no iepriekšējo darbu smagnējuma un tā vai citādi nonākt pie likumsakarīgas skaidrojuma vienkāršības, pie dzidrākas caurskatāmības darbībā, kurā nu valda svētku un karnevāla gars.
Nenoliedzami, „Eizenšteins Gvanahvato” ir kino ar daudz liriskām atkāpēm, pārdomām, kas skar blakustēmas, spilgtiem erotiskiem vingrinājumiem, savukārt pamatfabula brīžiem izvērsta bez sistēmas un bez sižeta.
Eizenšteinam Grīneveja redzējumā atņemta viņa mitoloģizētā būtība, viņš parādīts kā parasts cilvēks, kura vērienīgais talants vēl tikai plaukst. Un mīlestība viņam šķiet daudz svarīgāka par politisku mērķtiecību, pat par vēlmi radīt kaut ko ārpus ierastajiem rāmjiem. Režisors šoreiz atsedz ne tik daudz savu dvēseli, cik miesu, un Grīnevejs ar gluži fetišisku baudu tīksminās par kailo Eizenšteinu, pie reizes liekot viņam ietērpt vārdos domas par cilvēka esību, mīlestību, kino, nāvi un seksu.
Grīnevejs, vuāristiskā farsa meistars, izveidojis avangardisku realitātes kadru montāžas skalu, rūpīgi izstrādātā ritmā pārceļot kameras skatu no vienkāršu cilvēku acīm uz sava varoņa – vizionāra-ģēnija skatījumu. Pateicoties ekscentrisku digitālo iespēju izmantošanas virtuozumam, sarežģīti konstruētās mizanscēnas vecmodīgi dižajai kino mākslai piešķir oriģinālu fantoma veidolu.